Kā ar naudu rīkojas ticīgi, garīgi un reliģiski cilvēki?

Ja ir interese par to, kā savus naudas līdzekļu pārvalda citi, piemēram, kā ar naudu rīkojas ticīgi, garīgi un reliģiski cilvēki, esi uzgājis īsto vietu, kur uzzināt mazliet vairāk par to, ko stāsta tirgus tantiņas. Esam izveidojuši ieskatu galvenajās vadlīnijās, ko ievēro ticīgie cilvēki.

Lai arī kādam var likties, ka reliģiski cilvēki ierasti ir nabadzīgi, jo tāda ir viņu attieksme pret naudu, tā glūži nav. Aptaujājot vairākus reliģiski tendētus cilvēkus, nākās secināt, ka vairums no viņiem uzskata, ka ticība netraucē būt bagātam. Vienam šī bagātība izpaužas naudā, bet citam sajūtu līmenī, tomēr naudai ir būtiska loma jebkura cilvēka dzīvē. Un šeit nav runa tikai par to, ka cilvēkam ir jāspēj parūpēties par sevi un savu ģimeni. Daudziem reliģiskiem cilvēkiem ir vēlme palīdzēt citiem ne tikai ar padomu un piemēru no svētajiem rakstiem, bet arī materiāli. Tukšu vēderu ar vārdiem nepabarosi, tāpēc cilvēkiem, kuri vēlas pabarot cietējus, ir jānopelna vairāk. Protams, visam jābūt ar mēru un nauda ne vienmēr ir tikai līdzeklis, kurš palīdz darīt kaut ko labu, bet tā var kļūt arī par mēŗķi, kuram cilvēks velta visu savu laiku un enerģiju. Skrienot pēc lielākas naudas, bieži vien cilvēkam aptumšojas prāts, tas kļūst alkatīgs, skops, skaudīgs, egoistisks, negausīgs, sāk pazaudēt cilvēciskās vērtības un atsvišķos gadījumos pat pāriet tumšo spēku varā. Ne visi veidi, kā iegūt naudu vai bagātību ir legāli, tāpēc mēs bieži sastopamies ar noziedzību, kuras pamatā ir garīgo vērtību trūkums un tiekšanās tikai uz materiālo.

Kā pareizi rīkoties ar savu naudu?

Reliģiskie cilvēki uz šo jautājumu atbild vienkārši, tai pašā laikā tas nav nemaz tik vienkārši visiem tiem, kuri nedzīvo harmonijā ar dievišķajiem likumiem. Ticīgie cilvēki paļaujās uz Dieva varu un ir pateicīgi par to, kas tiem tiek dots. Lai arī citam tas viss var likties fanātiski, tam visam ir arī pragmatisks izskaidrojums. Ja garīgs cilvēks neliek sev par uzstādījumu tiekties tikai pēc materiālā, tad tas neliks naudu svarīgāku par attiecībām ar cilvēkiem un pasauli kopumā. Garīgi cilvēki ierasti ir taupīgāki un tālredzīgāki, jo saprot, ka viņu izšķēdība neies kopā ar sirdsapziņu. Piemēram, ja mēs zinām, ka kāds cieš no trūkuma un mēs apzinamies, ka varam palidzēt, iztērēt savu naudu uz kādām personīgām izpriecām var būt par skādi ne tikai tam cietājam, bet arī mūsu sirdsapziņai. Pēc ticīgo izpratnes, Dievs mums dažkārt dod vairāk, lai mēs dalītos ar citiem, tādā veidā pārbaudot mūs. Ja mēs šo iespēju neattaisnojam, mēs varam nonākt arī cietēju lomā, lai saprastu situāciju no otrs puses. Protams, tas ir ticības jautājums un tas nav obligāti jāuztver personīgi. Zemāk uskaitīsm 13 labās īpašības, ko sevī kultivē patiesi garīgi cilvēki:

  1. Godprātība - nevienam nemānīt un nedarīt neko ar viltu;
  2. Dāsnums - dalīties un palīdzēt citiem bez domas par atlīdzību;
  3. Nesavtīgums - vairāk domāt par citiem kā par sevi;
  4. Pateicība - pateikties un novērtēt to, kas tiek sniegts;
  5. Apdomība - vienmēr visu izvērtēt un spert tikai pārdomātus soļus;
  6. Samērība - nepārspīlēt un ievērot samērības principu it visā;
  7. Atbildība - uzņemties atbildību par savu rīcību attiecība uz cilvēkiem un dabu;
  8. Taisnība - vienmēr pastāvēt un iestaties par taisnību;
  9. Pieticība - nekārot vairāk par to, kas ir nopelnīts un pienākās;
  10. Labprātība - domāt tikai labas domas un nekultivēt negatīvas emocijas;
  11. Priecīgums - priecāties par dzīvi un tās smalkākajām sastāvdaļām;
  12. Neidomība - nevērtēt sevi augstāk par citiem;
  13. Nelielīgums - nelielīties ar saviem sasniegumiem vai mantu.

Redzot, kādas īpašības piekopj garīgi cilvēki, gribās teikt, ka tādi taču cenšās būt visi, tomēr jāatzīst, ka tikai retajam izdodas piekopt kaut daļu no augstāk minētā. Lielākā daļa cilvēku tomēr vairāk domā par sevi, mēģinot lutināt savu ego un neiet ārā no savas komforta zonas. Reti kurš ir gatavs ziedot bez atlīdzības - visi grib kaut vai uzslavu. Un grūti iedomāties, kāda būtu pasaule, ja visi būtu vienādi labi - laikam jau mēs atteiktos no naudas vispār, dzīvojot vien mīlestības un dabas veltēm. Utopiski, bet tiekties jau uz to neviens neliedz.

Kādus naudas pārvaldīšanas principus ievēro kristieši?

  • Nauda pieder Dievam;
  • Nauda nevar būt mērķis;
  • Nauda nekalpina cilvēku, bet kalpo cilvēkam;
  • Jānodrošina ģimene ar visu nepieciešamo;
  • Nepalikt nevienam parādā, neņemt kredītus;
  • Atbalstīt labdarību, būt dāsnam un palīdzēt cietējiem;
  • Lūgt Dievu par to, lai Tas palīdz pareizi rīkoties ar naudu;
  • Cilvēku nevērtē pēc naudas daudzuma;
  • Ziedot draudzei Desmito tiesu;
  • Ziedot draudzei noteiktam mērķim;
  • Maksāt nodokļus.

Lai arī augstāk minētie naudas pārvaldīšanas principi ir pieņemami, daudzi kristieši tos nepilda. Šeit parādās tas netikums domāt tikai par sevi. Skopums nav tā labākā īpašība, sevišķi, ja cilvēks pieskaita sevi pie kādas konkrētas reliģiskās konfesijas, kurā, piemēram, ziedošana draudzei ir normāla parādība. Ja cilvēks, kurš sevi uzskata par kristieti, nevēlās palīdzēt savai draudzei, visdrīzāk viņš nav vēl izpratis kristietības būtību.

Ko iesaka dažādi svētie raksti?

  • Maksāt nodokļus, Desmito tiesu un ziedot;
  • Nekad neaizņemties uz procentiem - neņemt kredītus;
  • Uzkrāt un taupīt savus naudas līdzekļus;
  • Neļauties pārlieku lielai greznībai;
  • Iepirkties apdomīgi, neveicot spontānus pirkumus;
  • Atstāt pēc sevis mantojumu, nevis tukšu vietu;
  • Naudas trūkumā nekrist izmisumā;
  • Nesēdēt uz vietas un negaidīt naudu no zila gaisa;
  • Neslinkot un strādāt pēc labākās sirdsapziņas;
  • Kopt un attīstīt savus talantus;
  • Nenodoties tikai darbam, atstājot laiku arī ģimenei.

Vai ticīgie cilvēki ņem kredītus?

Dzīvot pāri saviem līdzekļiem ir ļoti slikts tonis - un te nav svarīgi, vai cilvēks ir ticīgs vai neticīgs. Ticīgie cilvēki, kuri ievēro reliģiskos padomus, cenšās izvairīties no visa sliktā. Aizņemties naudu uz procentiem nav nekāds prāta darbs, bet aizdot uz procentiem ir liels grēks. Ja cilvēks ir nonācis grūtībās, viņam ir jāpalīdz no visas sirds, nevis jāmēģina uz cilvēka nelaimes nopelnīt. Ir reliģijas, kurās aizdošana pret atlīdzību ir uzskatāma par nāves grēku un par to pat draud nāves sods. Lai arī pie mums šādi pakalpojumi ir ļoti populāri, neviens īpši neiedziļinās tik tālu, lai nodēvētu tos par augļošanu, kas mūsu likumdošanā ir pieskaitāma pie noziegumiem.

Katram ir savs skats uz dzīvi un reliģiju, katram ir tiesības uz savu izpratni par dzīvi, naudu un attiecībām, taču visus mūs vieno kaut kas tāds, kas sēž kaut kur dziļi sirdīs. Jā, skatoties uz visu pragmatiski, mēs varam izsecināt, ka visu kontrolē cilvēki - tie veido ekonomiku, biznesus, darba vietas un attiecības. Liekās, ka viss ir ietekmējams un ir atkarīgs tikai no pašiem cilvēkiem. Taču ne viss ir tik vienkārši, jo, ja mēs izņemtu no mums ticību augstākiem spēkiem, paļāvību uz Dievu, dievbijību un dievišķos likumus, kas ir visa labā pamats, pasaule kļūtu daudz sliktāka. Tāpēc der ieklausīties arī ticīgo izpratnē, paņemot no tās visu to labo, kas palīdz dzīvot harmonijā ar dabu un citiem cilvēkiem. Jā, laiki ir palikuši daudz straujāki, ir jāspēj visam tikt līdzi, apgūt visu laiku kaut ko jaunu, pelnīt vairāk un spēt uzturēt daudz un dāžādas attiecības. Diemžēl naudai šajā visā ir liela nozīme un paļauties tikai uz garīgo barību navar, ir jārīkojas un jādomā pašam, protams, neaizmirstot par savu rirdsapziņu un citiem cilvēkiem. Ja Tev ir mīloša ģimene, daži labi draugi, jumts virs galvas un pārtika uz galda, Tu esi krietni bagātāks kā domā! © Zigmārs Ancveirs

Atstāt komentāru